Kultūras pasākumi var būt lieliska iespēja bērnam ar autismu gūt jaunu pieredzi, praktizēt sociālās un komunikācijas prasmes un pamazām iepazīt arvien plašāku pasauli. Tomēr vecākiem, kuru ģimenē aug bērns ar autismu, spert pirmo soli pretim kultūras pasākumu apmeklēšanai nereti var būt izaicinoši. Kāds baidās, ka apkārtējie bērna uzvedību nesapratīs un ģimenei nāksies pasākumu pamest, kādam vēl nav izdevies atrast pasākumu, kas bērnu patiesi ieinteresētu, bet vēl kāds labprāt mēģinātu, tikai nezina, ar ko īsti sākt.

Neatkarīgi no tā, vai plānojat savu pirmo kultūras pasākuma apmeklējumu vai jūsu ģimenei jau ir uzkrāta bagātīga pieredze, ir vairāki praktiski paņēmieni, kas var atvieglot sagatavošanos gan bērnam, gan vecākiem.

Bērnam ar autismu kultūras pasākuma apmeklējums var radīt ļoti dažādas sajūtas: prieku un interesi, bet vienlaikus arī spēcīgu emociju pieplūdumu, kas ne vienmēr ir patīkams. Nepazīstama vide, daudz svešu cilvēku, skaņas, gaismas, smaržas un citi sensorie stimuli, kā arī nepieciešamība orientēties jaunā situācijā un sastapties ar tajā pieņemtajām sociālajām normām var radīt ievērojamu slodzi. Jo pārdomātāks ir sagatavošanās posms un jo vairāk tajā ņemtas vērā konkrētā bērna vajadzības, intereses un reakcijas, jo lielāka ir iespēja, ka pasākums bērnam kļūs par patīkamu pieredzi, nevis cīņu ar pārmērīgu stresu un sensoro pārslodzi.

Apmeklējot kultūras pasākumu, mērķim nevajadzētu būt panākt, lai bērns par katru cenu noskatītos visu izrādi vai priekšnesumu un paliktu pasākumā no sākuma līdz beigām. Daudz būtiskāk ir palīdzēt bērnam piedalīties sev piemērotā veidā un justies pēc iespējas droši. Arī īsāks apmeklējums var būt vērtīga un veiksmīga pieredze, īpaši tad, ja bērns kultūras pasākumus tikai sāk iepazīt.

1.Sāciet ar bērna vajadzībām un interesēm

Vecāki vislabāk pazīst savu bērnu, viņa intereses, aizraušanās un arī situācijas, kurās bērns jūtas labi vai, gluži pretēji, piedzīvo pārāk lielu slodzi. Tādēļ, izvēloties kultūras pasākumu, vispirms būtu vērts vadīties tieši pēc bērna interesēm. Bērnam patīk “Ričijs Rū”, “Tutas lietas” vai “Ķepu patruļa”? Lieliski, tad varam meklēt pasākumu, kurā sastopami jau iemīļotie un pazīstamie varoņi. Bērns aizraujas ar dabu, mākslu vai transportlīdzekļiem? Tad piemērota izvēle varētu būt Dabas muzejs, meistarklase Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Dzelzceļa muzeja vai Rīgas Motormuzeja apmeklējums.

Īpaši svarīgi bērna intereses ņemt vērā, ja tas būs viens no pirmajiem kultūras pasākumu apmeklējumiem. Pazīstama un saistoša tēma var palīdzēt bērnam pieņemt daudzus citus jaunos iespaidus, ar kuriem nāksies sastapties. Savukārt tad, kad kultūras pasākumu apmeklēšana jau kļuvusi par ierastāku un paredzamāku ģimenes dzīves daļu, pamazām paveras iespēja eksperimentēt un piedāvāt arī kaut ko tādu, kas bērnam sākotnēji nešķiet tik aizraujošs.

Tomēr interese par pasākuma saturu ir tikai viena daļa no veiksmīgas izvēles. Tikpat būtiski ir izvērtēt vidi, kurā pasākums notiks, un padomāt, kā bērns tajā varētu justies.

Pirms iegādāties biļetes vai ieplānot apmeklējumu, vecākiem var palīdzēt atbildes uz vairākiem jautājumiem:

Kādas ir mana bērna stiprās puses, intereses un aktivitātes, kas viņu patiesi aizrauj?

1.     Kā bērns parasti reaģē uz troksni, spilgtām vai mainīgām gaismām, cilvēku pūļiem, neierastām smaržām un jaunām vietām?

2.     Kādi apkārtējās vides stimuli bērnam mēdz radīt izteiktu diskomfortu vai spēcīgas emocijas, un kā viņš šādās situācijās parasti reaģē?

3.     Kā bērns parāda, ka ir satraukts, noguris vai viņam nepieciešams pārtraukums?

4.     Kas bērnam parasti palīdz nomierināties un atgūt līdzsvaru?

5.     Kādā veidā bērnam ir visvieglāk saņemt un saprast informāciju un paust savas vajadzības?

6.     Kādi palīglīdzekļi varētu būt nepieciešami sensorās slodzes mazināšanai, piemēram, trokšņus slāpējošas austiņas, saulesbrilles vai bērnam ierastas sensorās rotaļlietas?

Atbildes uz šiem jautājumiem palīdz izvērtēt ne tikai to, vai bērnam būs interesants pats pasākums, bet arī to, vai vide un pasākuma norise būs viņam piemērota. Divi pasākumi par vienlīdz aizraujošu tēmu bērnam var būt pilnīgi atšķirīga pieredze, ja viens notiek nelielā un mierīgā telpā, bet otrs – pārpildītā zālē ar skaļu mūziku, spilgtām gaismām un ierobežotām iespējām uz brīdi iziet ārā.

2. Veiciet detektīva cienīgu izpēti

Kad vēlamais pasākums ir izvēlēts, seko nākamais posms – detektīva cienīga izpēte. Savāciet pēc iespējas vairāk informācijas par gaidāmo, jo, jo mazāk nezināmā būs jums pašiem, jo vieglāk būs sagatavot bērnu un laikus paredzēt situācijas, kas viņam varētu sagādāt grūtības.

Daļu informācijas, visticamāk, atradīsiet pasākuma norises vietas vai organizatora mājaslapā un sociālajos tīklos, taču nebaidieties arī piezvanīt vai uzrakstīt organizatoriem. Jautājumi par pasākuma norisi, vidi vai iespējamiem pielāgojumiem nav lieki, īpaši tad, ja atbildes uz tiem palīdzēs bērnam pasākumā piedalīties.

Pirms biļešu iegādes centieties noskaidrot:

• Kur pasākums notiek un kā visērtāk uz to nokļūt? Padomājiet arī par pašu ceļu un to, vai tajā nav paredzami apstākļi, kas bērnu varētu satraukt vēl pirms ierašanās.

• Cikos nepieciešams ierasties un kā notiek apmeklētāju ielaišana? Vienam bērnam var būt svarīgi ierasties laikus, bez steigas iepazīt vidi un aprast ar telpu, savukārt citam ilga gaidīšana tikai palielinās satraukumu, tāpēc piemērotāk būs ierasties īsi pirms pasākuma sākuma.

• Kā atrast ieeju, garderobi, savu sēdvietu un tualeti? Vai iespējams jau iepriekš apskatīt telpu plānu vai fotogrāfijas?

• Kāda ir sēdvietu kārtība? Ja iespējams izvēlēties vietas, padomājiet, vai bērnam piemērotāka būs vieta tuvāk skatuvei, zāles malā vai tuvāk izejai, lai nepieciešamības gadījumā varētu netraucēti iziet.

• Aptuveni cik cilvēku piedalīsies pasākumā un cik blīvi apmeklētāji atradīsies cits citam līdzās?

• Vai pasākumā būs tikai nepazīstami cilvēki vai arī bērns varētu sastapt kādu pazīstamu? Padomājiet, kā bērns parasti reaģē uz šādām tikšanās reizēm.

• Kādi trokšņi varētu būt dzirdami pasākuma laikā un tā norises vietā? Ja pasākums notiek ārā, iespējams, būs dzirdama satiksme, operatīvais transports, vilcieni, būvdarbi vai citas apkārtējās vides skaņas.

• Kāda ir pasākuma vide? Noskaidrojiet, kāds ir apgaismojums un interjers, vai paredzamas izteiktas smaržas, kā arī to, vai tuvumā ir klusāka vieta, kur bērns nepieciešamības gadījumā var atpūsties un nomierināties.

• Vai pasākumā paredzēta skaļa mūzika, pēkšņas skaņas, spilgtas vai mainīgas gaismas, dūmi un citi skatuves efekti?

• Vai norises vietā varētu būt kāds šķietami nenozīmīgs, bet tieši jūsu bērnam būtisks kairinātājs? Tas var būt, piemēram, karstā gaisa roku žāvētājs tualetē, spēcīgs gaisa atsvaidzinātājs vai liels animatora tēls, ja bērns no tā baidās.

• Cik ilgi pasākums ilgst, vai tam paredzēts pārtraukums un vai nepieciešamības gadījumā iespējams iziet pirms beigām? Ja bērnam vajadzīga atpūtas pauze, noskaidrojiet, vai pēc tās būs iespējams atgriezties un kā tas praktiski izdarāms.

• Kāda ir pasākuma struktūra un secība? Jo precīzāk zināsiet, kas kam sekos, jo konkrētāk varēsiet to iepriekš izskaidrot bērnam.

• Pie kā vērsties, ja pirms pasākuma vai tā laikā rodas jautājumi, nepieciešama palīdzība vai kāds bērnam būtisks pielāgojums?

Pirmajām reizēm ieteicams izvēlēties īsākus un mierīgākus pasākumus, taču arī šeit nav viena risinājuma, kas derētu visiem bērniem. Vienam piemērotāks būs pasākums ar īsiem cēlieniem un iespēju starp tiem atpūsties, savukārt citam pārtraukums var izjaukt jau izveidojušos ritmu un apgrūtināt atgriešanos zālē. Šādā gadījumā labāka izvēle var būt pasākums bez pārtraukuma, bet ar īsāku kopējo norises laiku.

Ja visa nepieciešamā informācija nav publiski pieejama, ir vērts organizatoram pajautāt arī par iespējām pasākuma vietu iepazīt iepriekš. Dažkārt bērnam var palīdzēt ne tikai stāstījums vai fotogrāfijas, bet arī iespēja pirms pasākuma apskatīt ēku, atrast ieeju, tualeti un zāli. Ja klātienes apmeklējums nav iespējams, līdzīgu funkciju var pildīt norises vietas fotogrāfijas, video vai virtuāla ekskursija.

3. Sagatavojiet bērnu viņam piemērotā veidā

Kad ir pieņemts lēmums, kuru pasākumu apmeklēt, un veikta izpēte par tā vidi un norisi, pienācis laiks sagatavot bērnu. Arī šajā posmā nav vienas metodes, kas derētu visiem. Vecāki parasti vislabāk zina, kādas stratēģijas palīdz tieši viņu bērnam. Vienam nepieciešams par gaidāmo zināt pēc iespējas vairāk un laikus, savukārt citam par pasākumu labāk pastāstīt neilgi pirms tā, jo pārāk savlaicīga informācija var nozīmēt vairākas dienas vai pat nedēļas, kas pavadītas satraukumā par gaidāmo. Tādēļ svarīgākais ir izvēlēties bērnam piemērotu sagatavošanās veidu un informācijas apjomu.

Muzeja, teātra vai citas kultūras iestādes mājaslapā var būt pieejamas telpu fotogrāfijas, videoekskursija, telpu plāns, sociālais stāsts vai sensorā karte. Šos materiālus bērns kopā ar vecākiem var izpētīt jau pirms pasākuma, iepazīstoties gan ar vietu, gan gaidāmo notikumu secību.

Vērts pārrunāt ne tikai pašu pasākumu, bet visu dienu kopumā. Bērnam var būt svarīgi zināt, ka tajā dienā mainīsies ierastais dienas plāns, kāds apģērbs būs jāvelk, ar ko un cik ilgi būs jābrauc, ko varēs redzēt pa ceļam un kas notiks pēc ierašanās. Var iepriekš izstāstīt, vai būs jāgaida, jāatstāj virsdrēbes garderobē, jāmeklē sava sēdvieta, cik ilgi aptuveni pasākums turpināsies, vai būs pārtraukums un iespēja paēst vai padzerties, kā arī to, kas paredzēts pēc pasākuma.

Ja zināms, ka gaidāma bērnam sensoriski sarežģīta situācija, par to labāk pastāstīt iepriekš un vienlaikus izskaidrot, ko bērns šādā brīdī varēs darīt. Piemēram, ja izrādes sākumā zālē nodzisīs gaisma vai gaidāma pēkšņa skaļa skaņa, bērnam var ne tikai par to pastāstīt, bet arī atgādināt, ka nepieciešamības gadījumā viņš varēs izmantot austiņas, aizsegt ausis, paņemt pauzi vai kopā ar pieaugušo iziet no zāles.

Ja bērnam palīdz savlaicīga sagatavošanās, ieplānoto pasākumu var iekļaut mēneša, nedēļas un vēlāk arī konkrētās dienas plānā. Var izveidot sociālo stāstu vai vizuālo plānu, kurā bērnam saprotamā veidā parādīta gaidāmā notikumu secība un svarīgākā informācija:

• Kas notiks? Piemēram: brauksim ar autobusu, izkāpsim, iesim kājām, ieiesim pa durvīm, novilksim virsdrēbes, piecas minūtes pagaidīsim, ieiesim zālē, apsēdīsimies, nodzisīs gaismas un sāksies izrāde. Jo konkrētāka un bērnam saprotamāka ir notikumu secība, jo mazāk vietas paliek neziņai.

• Kas parasti notiek šādā pasākumā? Var izskaidrot, ka teātrī izrādes laikā cilvēki parasti cenšas sarunāties klusi un lielākoties paliek savās sēdvietās, savukārt starpbrīdī var piecelties, aiziet uz tualeti, paēst vai padzerties. Vienlaikus bērnam jāzina arī tas, ka tad, ja viņam kļūs par grūtu, drīkstēs lūgt palīdzību vai izmantot iepriekš sarunāto risinājumu.

• Ko darīsim, ja būs grūti? Šai daļai ir īpaši liela nozīme. Ja būs par skaļu, varēs izmantot trokšņus slāpējošas austiņas vai aiziet uz klusāku vietu. Ja gaisma būs pārāk spilgta, varēs uzlikt saulesbrilles. Ja būs grūti mierīgi nosēdēt, atkarībā no pasākuma un norises vietas iespējams izmantot sensorās rotaļlietas, mainīt sēdēšanas veidu vai uz brīdi iziet. Bērnam var iepriekš pateikt arī to, ka nepieciešamības gadījumā pasākumu drīkstēs pamest ātrāk.

Lomu spēles ir vēl viens atraktīvs veids, kā sagatavoties kultūras pasākuma apmeklējumam. Kopā ar bērnu var izspēlēt ierašanos pasākuma vietā, sasveicināšanos, biļetes uzrādīšanu, virsdrēbju atstāšanu garderobē, savas vietas atrašanu un citas situācijas, ar kurām bērns sastapsies. Lomu spēlē iespējams izmēģināt arī sarežģītākus brīžus, piemēram, kā bērns var paziņot, ka viņam kļuvis par skaļu vai nepieciešams pārtraukums.

Videomodelēšana var būt noderīga bērniem, kuriem informāciju vieglāk uztvert vizuāli. Kopā var noskatīties video par teātra, koncerta vai muzeja apmeklējumu un pārrunāt redzēto. Ja bērnam tas nepieciešams, var arī izskaidrot, ka teātrī uz skatuves redzamais ir izspēlēts stāsts, aktieri tēlo lomas un notiekošais nav īsts, pat ja tas izskatās vai izklausās ļoti pārliecinoši. Piemērotus video iespējams meklēt internetā, bet vienkāršu videomateriālu var uzfilmēt arī paši, īpaši tad, ja ir iespēja pasākuma norises vietu apmeklēt iepriekš.

Paredzamība var mazināt neziņu, tomēr sagatavošanās nenozīmē radīt bērnam iespaidu, ka viss noteikti notiks tieši pēc iepriekš izveidotā scenārija. Ja kāda detaļa nav zināma, to var pateikt arī bērnam. Tāpat vizuālajā plānā vai sociālajā stāstā var paredzēt iespēju, ka kaut kas mainīsies: būs jāgaida ilgāk, ierastā ieeja būs slēgta, sēdvieta mainīsies vai pasākuma norise nedaudz atšķirsies no iepriekš izrunātā. Tādējādi bērns tiek sagatavots ne tikai paredzamajam, bet arī tam, ka dažkārt plāns var mainīties un pieaugušais palīdzēs atrast risinājumu.

4. Izplānojiet sensoros un praktiskos atbalsta līdzekļus

Atkarībā no bērna vajadzībām sagatavojiet līdzi visu, kas var palīdzēt viņam pasākuma laikā justies drošāk un regulēt sensoro slodzi. Tās var būt trokšņus slāpējošas austiņas, saulesbrilles, iemīļots pašregulācijas līdzeklis vai sensorā rotaļlieta, ūdens, uzkodas, pazīstams priekšmets, kā arī bērna izmantotie alternatīvās un augmentatīvās komunikācijas līdzekļi. Svarīgi, lai bērnam nepieciešamais būtu viegli un ātri pieejams, nevis atrastos somas apakšā brīdī, kad situācija jau kļuvusi grūti vadāma.

Atbalsta līdzekļus nav nepieciešams taupīt līdz brīdim, kad bērns jau piedzīvo izteiktu pārslodzi. Ja zināt, ka skaļa vide bērnu nogurdina, austiņas var izmantot jau laikus. Tāpat bērnam ierastu pašregulācijas līdzekli var piedāvāt pirms parādījušās pirmās izteiktās satraukuma pazīmes. Savlaicīgs atbalsts var palīdzēt mazināt slodzi un paildzināt laiku, kurā bērns pasākumā jūtas labi.

Iepriekš noskaidrojiet, vai izvēlētos priekšmetus atļauts ienest pasākuma norises vietā un vai kādi palīglīdzekļi jau ir pieejami uz vietas. Atsevišķās kultūras iestādēs iespējams saņemt, piemēram, trokšņus slāpējošas austiņas vai izmantot klusāku telpu, tādēļ šo informāciju ir vērts noskaidrot vēl pirms došanās ceļā.

Plānojot pasākumu, jāņem vērā arī bērna ikdienas praktiskās vajadzības. Ja zināt, ka bērns nespēs izmantot tualeti nepazīstamā vietā, pirmajām reizēm neizvēlieties ļoti ilgu pasākumu vai norises vietu, kas atrodas tālu no mājām. Ja bērns svešā vietā neēd vai pieņem tikai līdzi paņemtu, pazīstamu ēdienu, jau iepriekš noskaidrojiet, vai pasākuma norises vietā drīkst ienest savu pārtiku un vai būs piemērota vieta, kur apsēsties, paēst un padzerties.

Šķietami nelielas praktiskas detaļas var būtiski ietekmēt visu pasākuma pieredzi. Izsalkums, slāpes, nepieciešamība apmeklēt tualeti, neērts apģērbs vai ilgstoša gaidīšana var palielināt jau tā ievērojamo sensoro un emocionālo slodzi. Tāpēc, gatavojoties pasākumam, ir vērts domāt ne tikai par to, kas bērnam palīdzēs grūtā brīdī, bet arī par to, ko iespējams izdarīt, lai šāds brīdis nemaz nepienāktu.

5. Vienojieties par saziņu un iespēju ieturēt pauzi

Bērnu ar autismu komunikācijas veidi un iespējas ir ļoti dažādas. Kāds labprāt komunicē verbāli, cits izmanto alternatīvās un augmentatīvās komunikācijas līdzekļus, žestus, attēlus vai citus sev piemērotus saziņas veidus. Būtiskākais ir nodrošināt, lai arī kultūras pasākuma laikā bērnam būtu iespēja komunicēt sev pieejamā veidā un viņa paustās vajadzības tiktu pamanītas un saprastas.

Vēl pirms pasākuma pārrunājiet vai citā bērnam saprotamā veidā parādiet, kā viņš varēs paziņot, ka vēlas atpūsties, iziet no telpas, ka viņam ir par skaļu, nepieciešama palīdzība vai viņš vēlas doties mājās. Tas var būt vārds vai īsa frāze, žests, konkrēta kartīte vai simbols komunikācijas ierīcē. Ja bērns izmanto alternatīvo un augmentatīvo komunikāciju, pārliecinieties, ka nepieciešamais saziņas līdzeklis būs līdzi, uzlādēts un bērnam viegli pieejams.

Svarīgi ņemt vērā, ka liela sensorā vai emocionālā slodze var ietekmēt arī bērna spēju sazināties. Bērns, kurš ikdienā spēj skaidri pateikt, ko vēlas, pārslodzes brīdī var nespēt formulēt savu vajadzību tikpat precīzi. Tāpēc iepriekš sarunāts un vienkāršs signāls, kas nozīmē “man vajag pauzi” vai “es gribu iet prom”, var būt noderīgs arī bērnam, kurš ikdienā komunicē verbāli. Vecākiem savukārt ir vērts pievērst uzmanību bērna ierastajām agrīnajām pārslodzes pazīmēm un piedāvāt pauzi vēl pirms situācija kļuvusi pārāk sarežģīta.

Jāņem vērā arī tas, ka ne visiem bērniem būs patīkama nepazīstamu cilvēku uzmanība. Bērns var nevēlēties, lai viņu uzrunā, aicina iesaistīties aktivitātē vai viņam pieskaras, piemēram, sasveicinoties, palīdzot ieņemt vietu vai interaktīvas izrādes laikā. Ja zināt, ka šādas situācijas bērnam rada diskomfortu, par to iespējams iepriekš informēt pasākuma darbiniekus un nepieciešamības gadījumā palīdzēt bērnam atteikties no mijiedarbības. Arī tad, ja bērns pats nespēj pateikt “nē”, viņa nevēlēšanos iesaistīties vai tikt aizskartam ir svarīgi respektēt.

Ja bērnam nepieciešama pauze, jau iepriekš noskaidrojiet, kur to būs iespējams ieturēt. Tā ne vienmēr būs īpaši ierīkota klusuma telpa – dažkārt piemērota var būt mierīgāka foajē daļa, gaitenis vai iespēja uz brīdi iziet ārā. Svarīgi arī noskaidrot, vai pēc pauzes bērns drīkstēs atgriezties pasākumā. Pauzei nav obligāti jānozīmē apmeklējuma beigas, taču arī lēmums pēc tās neatgriezties nav uzskatāms par neveiksmi.

Padomājiet arī par drošību situācijā, ja pūlī nejauši nošķiraties. Atkarībā no bērna vecuma, izpratnes un komunikācijas iespējām var iepriekš vienoties par konkrētu satikšanās vietu un rīcību šādā situācijā. Bērnam var būt pieejama arī vecāka vai cita pavadošā pieaugušā kontaktinformācija, piemēram, uz kartītes kabatā, aproces vai cita ģimenei piemērota risinājuma. Svarīgi izvēlēties tādu veidu, kuru konkrētais bērns spēs izmantot un kurā nevajadzīgi netiek publiskota plašāka personiskā informācija.

Iespēja pateikt “man pietiek” ir tikpat nozīmīga kā iespēja pateikt “es gribu piedalīties”. Ja bērns zina, ka viņa lūgums pēc pauzes vai vēlme doties prom tiks sadzirdēta, arī pati dalība pasākumā var kļūt drošāka un paredzamāka.

6. Pasākuma laikā sekojiet bērna pašsajūtai un pielāgojiet plānu

Dodoties uz pasākumu, atstājiet vietu arī plāna maiņai. Pat rūpīgākā sagatavošanās nevar pilnībā paredzēt, kā bērns konkrētajā dienā jutīsies un reaģēs uz jauno pieredzi. Iespējams, pirmajā reizē izdosies nokļūt tikai līdz garderobei. Arī tā ir pieredze un solis ceļā uz nākamo mēģinājumu.

Pasākuma laikā sekojiet ne tikai tam, kas notiek uz skatuves vai apkārt, bet arī bērna pašsajūtai. Pievērsiet uzmanību viņam raksturīgajām agrīnajām noguruma, satraukuma vai sensorās pārslodzes pazīmēm. Jo agrāk tās izdodas pamanīt, jo lielāka iespēja, ka palīdzēs neliela pauze, austiņas, iziešana klusākā vietā, ierastais pašregulācijas līdzeklis vai cits iepriekš sagatavots atbalsts. Nav nepieciešams gaidīt brīdi, kad bērna resursi jau ir pilnībā izsmelti.

Izmantojiet iespēju paņemt pauzi vai pabūt mierīgākā vietā un neuztveriet agrāku aiziešanu kā neveiksmi. Ja bērnam kļūst grūti, piedāvājiet iepriekš sarunāto atbalstu un, cik iespējams, samaziniet kairinātājus. Vienam bērnam palīdzēs agrāka ierašanās, lai ar vidi varētu iepazīties vēl pirms ieradies apmeklētāju pūlis, savukārt citam piemērotāk būs ierasties īsi pirms sākuma vai pēc pasākuma nogaidīt, līdz mazinās drūzmēšanās.

Svarīgi paturēt prātā, ka bērna resursi nepieciešami ne tikai pašam pasākumam. Ja redzat, ka nogurums vai pārslodze pieaug un bērna iespējas tikt galā ar situāciju tuvojas robežai, dažkārt labākais lēmums ir doties prom nedaudz agrāk. Galu galā arī mājās vēl ir jānokļūst, un ceļš, sabiedriskais transports, satiksme vai gaidīšana var prasīt papildu spēkus.

Pasākuma veiksmīgumu nevajadzētu mērīt pēc zālē pavadīto minūšu skaita. Ja bērns ir iepazinis jaunu vietu, piedalījies tik ilgi, cik konkrētajā reizē spējis, izmantojis sev piemērotu atbalstu un kopā ar pieaugušo droši devies prom, arī tas var būt veiksmīgs kultūras pasākuma apmeklējums.

7. Pēc pasākuma pārdomājiet pieredzi

Pēc pasākuma dodiet bērnam laiku atpūsties un atgūt spēkus. Arī tad, ja no malas šķiet, ka viss noritējis mierīgi un veiksmīgi, bērnam pasākuma laikā var būt bijis jāpieliek ievērojamas pūles, lai tiktu galā ar jauno vidi, cilvēkiem, sensoro slodzi un izmaiņām ierastajā dienas ritmā. Iespējams, pēc tam viņš būs pārguris un vēlēsies gulēt, savukārt citam bērnam būs grūti uzreiz atbrīvoties no uzkrātā sasprindzinājuma un būs nepieciešama kustība, ierasta pašregulācijas aktivitāte vai vienkārši laiks un telpa, kur atgūt līdzsvaru.

Ja bērns vēlas un spēj par piedzīvoto pastāstīt, pārrunājiet, kas viņam patika, kas bija grūti un ko nākamajā reizē varētu darīt citādi. Tomēr saruna nav vienīgais veids, kā uzzināt bērna pieredzi. Atkarībā no viņa komunikācijas veida var izmantot attēlus, simbolus, izvēles iespējas, komunikācijas ierīci vai citus bērnam piemērotus līdzekļus. Ne vienmēr tas jādara uzreiz pēc pasākuma – dažkārt vispirms nepieciešama atpūta un pie piedzīvotā var atgriezties vēlāk.

Vērts novērtēt arī īsu apmeklējumu vai vienu patīkamu brīdi. Nav nepieciešams palikt līdz pasākuma beigām, lai pieredze būtu vērtīga. Varbūt bērns pirmo reizi iegāja teātra zālē, spēja noskatīties vienu priekšnesuma daļu, pats palūdza austiņas vai veiksmīgi parādīja, ka viņam nepieciešama pauze. Arī šādi šķietami nelieli soļi sniedz pieredzi, uz kuras iespējams balstīties nākamajā reizē.

Pēc pasākuma laiku pašrefleksijai vērts atvēlēt arī pieaugušajiem. Kas izdevās lieliski? Kas nenostrādāja nemaz? Vai bija kāds kairinātājs, kuru nebijāt paredzējuši? Vai paņemtie atbalsta līdzekļi bija piemēroti? Varbūt nākamreiz nepieciešama cita sēdvieta, īsāks pasākums, vairāk laika pirms tā sākuma vai, gluži pretēji, ierašanās pēdējā brīdī? Šāda izvērtēšana nav domāta tam, lai meklētu savas vai bērna kļūdas. Tā palīdz arvien labāk saprast, kādi apstākļi konkrētajam bērnam ļauj kultūras pasākumā justies labi.

Ja pasākuma organizators aicina sniegt atgriezenisko saiti, izmantojiet šo iespēju. Ir vērts pastāstīt ne tikai par to, kas sagādāja grūtības, bet arī par risinājumiem, kas bija noderīgi. Šāda informācija palīdz kultūras iestādēm un pasākumu organizatoriem labāk izprast apmeklētāju vajadzības un pilnveidot vidi un pasākumu norisi, lai tie kļūtu pieejamāki arī bērniem ar autismu un viņu ģimenēm.

8.Sagatavošanās ir atbalsts, nevis stingrs scenārijs

Visbeidzot vērts paturēt prātā, ka pat tad, ja sagatavošanās bijusi desmit no desmit, reālā situācija gandrīz vienmēr var ieviest savas korekcijas. Plāns palīdz bērnam un vecākiem orientēties gaidāmajā, taču tam jābūt pietiekami elastīgam, lai to varētu pielāgot bērna vajadzībām un pašsajūtai konkrētajā dienā.

Gatavojot bērnu pasākumam, ir lietderīgi paredzēt un viņam saprotamā veidā parādīt arī iespēju, ka kaut kas var mainīties. Savukārt lietas, par kurām neesat pārliecināti, labāk nepasniegt kā garantētu plāna daļu. Apsolījums pēc izrādes nopirkt bērna iecienīto sulas kokteili var būt lieliska motivācija sagaidīt cēliena beigas, taču, ja izrādās, ka tieši tajā dienā kokteilis ir izpārdots, vilšanās var būt daudz lielāka, nekā pieaugušais bija paredzējis. Ja kādu lietu nevar garantēt, bērnam labāk jau iepriekš pateikt: “Paskatīsimies, vai tas būs pieejams,” un, ja nepieciešams, paredzēt arī alternatīvu.

Ne katrs apmeklējums noritēs tā, kā iecerēts, un ne katrs bērns izbaudīs vienus un tos pašus kultūras pasākumus. Reizēm var izrādīties, ka brauciens ar vilcienu uz pasākumu bērnam bijis daudz aizraujošāks par pašu izrādi, muzeju vai koncertu. Arī tas ir normāli. Šāda pieredze palīdz labāk iepazīt bērna intereses un vajadzības un dod informāciju nākamajai reizei.

Tāpēc nav nepieciešams gaidīt brīdi, kad būsiet paredzējuši pilnīgi visu. Izvēlieties bērnam piemērotu pasākumu, sagatavojieties tik rūpīgi, cik nepieciešams tieši viņam, saglabājiet iespēju mainīt plānu un ļaujiet pirmajai pieredzei būt tik lielai vai mazai, cik bērns konkrētajā reizē spēj pieņemt.

Viss var sākties ar pavisam mazu soli.

Rakstu sagatavoja Daiga Siliņa. Raksts tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Autisma apvienība.