“Mēs nekad paši nebūtu uzdrošinājušies atnākt.” Šos vārdus Latvijas Leļļu teātra izpilddirektore Lolita Grāvīte reiz dzirdēja no vecākiem pēc kāda teātrī notikuša pasākuma. Bērnam izrāde bija patikusi, ģimenei tā bija skaista pieredze, tomēr, ja nebūtu īpašā uzaicinājuma, viņi, visticamāk, teātra durvis nebūtu atvēruši. Dažām ģimenēm nopirkt biļeti uz teātri nozīmē daudz vairāk nekā izvēlēties izrādi un ieplānot brīvu pēcpusdienu. Vai bērnam nebūs par skaļu? Vai zālē neiestāsies pilnīga tumsa? Kas notiks, ja viņš nespēs nosēdēt mierā, sāks staigāt vai viņam būs nepieciešams iziet? Vai pēc tam drīkstēs atgriezties? Vai kāds neaizrādīs? Dažkārt vienkāršāk šķiet neiet vispār.

Taču teātrim nevajadzētu būt vietai, uz kuru jāsaņemas drosme aiziet, tieši tāpēc Latvijas Leļļu teātris šoruden sper vēl vienu soli pretī iekļaujošākai videi un pirmo reizi rīko īpaši ģimenēm, kurās aug bērni ar autismu, pielāgotu izrādes seansu. Tajā būs mazāk skatītāju, klusāka skaņa, saudzīgāka gaisma un vairāk brīvības bērnam būt tādam, kāds viņš ir. Teātra darbinieki ir izgājuši īpašas apmācības, savukārt pati izrāde iecerēta nevis kā vienreizējs, īpašs notikums, bet gan kā pirmais solis ceļā uz regulāru autismam draudzīgu piedāvājumu.

Teātrim šajā pirmajā reizē ir arī īpašs lūgums ģimenēm: nāciet un pēc tam pastāstiet, kā jums gāja. Dažas lietas var apgūt mācībās, citas iespējams tehniski pielāgot, taču ir vajadzības, kuras iespējams pamanīt tikai tad, kad sastopam cilvēku, kuram tās ir.

“Mēs savā vidē dažreiz nejūtam un neredzam lietas, kas citam liekas svarīgas,” saka Grāvīte. Šis ir ne tikai uzaicinājums uz izrādi, bet arī aicinājums ģimenēm palīdzēt veidot teātri, kurā nākotnē arvien mazāk cilvēkiem pirms durvju atvēršanas būtu jādomā: vai šī vieta ir arī mums?

Pirmajā reizē mazāk cilvēku, mazāk skaņas un vairāk brīvības

Gatavojoties pirmajam autismam draudzīgajam seansam, teātris pagājušās sezonas beigās vērsās pie Latvijas Autisma apvienības. Teātra darbinieki piedalījās apmācībās, lai saprastu, ko nepieciešams mainīt ne vien pašā izrādē, bet visā teātra apmeklējuma pieredzē. “Viena lieta ir tas, ko mēs domājam, un otra – ko iesaka speciālists,” saka Grāvīte.

Pirmā autismam draudzīgā seansa izrāde nav izvēlēta nejauši. Latvijas Leļļu teātris ģimenes aicinās uz “Skrību skrābu tvīt plunkš!”, kas tapusi pēc beļģu autores un ilustratores Kitijas Krauzeres grāmatas motīviem. Tās galvenais varonis ir mazais vardulēns Žeroms, kurš kārtējo reizi nevar aizmigt savā gultiņā. Tumsā atkal un atkal atskan savādi trokšņi: skrību skrābu tvīt plunkš! Žeromam ir bail, un drošāk šķiet doties gulēt pie mammas un tēta. Šoreiz tētis dodas viņam līdzi noskaidrot, kas īsti tumsā skan, un abi kopā ieskatās bailēm acīs.

Savā ziņā šis stāsts sasaucas ar pieredzi, kas pazīstama daudzām ģimenēm, kurās aug bērni ar autismu. Apkārtējā vide reizēm var skanēt par skaļu, būt par spilgtu vai vienkārši pārāk intensīva. Skaņa, kuru viens cilvēks tikpat kā nepamana, citam var traucēt koncentrēties, atpūsties vai justies droši. Gluži kā Žeromam, arī bērnam nepazīstamajā daudz vieglāk doties kopā ar cilvēku, kuram viņš uzticas.

Pirmā došanās uz teātri pati par sevi ir sastapšanās ar daudz ko nezināmu: jauna ēka, daudz cilvēku, nepazīstamas skaņas un smaržas, nodziest gaisma, sākas izrāde, un nav līdz galam zināms, kas notiks tālāk. Tāpēc Latvijas Leļļu teātris šajā reizē mēģinās daļu no nezināmā mazināt jau iepriekš.

Izrāde izvēlēta arī ļoti praktisku iemeslu dēļ. Tajā nav spēcīgu skaņas vai gaismas efektu, kas varētu negaidīti satricināt, un pats stāsts ir mierīgs. Izrādi veido divas aptuveni 20 minūšu daļas, tādēļ tā var būt piemērota arī kā pirmā teātra pieredze bērnam, kuram gandrīz stundu ilga atrašanās zālē vēl būtu pārāk liela slodze.

Pie kam no norādes “2+” nevajag nobīties, lai gan “Skrību skrābu tvīt plunkš!” sākotnēji radīta pašiem mazākajiem skatītājiem, tas nenozīmē, ka uz autismam draudzīgo seansu gaidīti tikai divgadnieki. “Nevajag nobīties no tā, ka izrāde oriģināli ir divi plusi,” uzsver Grāvīte. Viņas pašas desmitgadīgā meita izrādi skatījusies ar lielu aizrautību, un arī pieaugušajiem tās stāsts var būt saistošs.

Šajā reizē vecuma norāde ir mazāk būtiska par iespēju sākt ar īsāku un pārskatāmāku pieredzi. Ja pirmās 20 minūtes izdodas un bērnam teātrī patīk, pēc laika var mēģināt arī ko garāku. “Atnākt paskatīties un audzēt pieredzi,” aicina Grāvīte.

Bērnam nebūs obligāti visu izrādi mierīgi jāsēž vienā vietā. Viņš varēs kustēties un atrasties kopā ar vecāku. Ja kādā brīdī visa būs par daudz, būs iespējams iziet no zāles un vēlāk atgriezties. Seansa laiks arī izvēlēts apzināti, jo tajā brīdī teātrī nebūs citas izrādes, tādējādi samazinot cilvēku plūsmu garderobē, gaiteņos, labierīcībās un kafejnīcā.

Visi šie pielāgojumi veikti ar vienu mērķi: lai pirmajā reizē gan bērnam, gan viņa vecākiem būtu pēc iespējas mazāk iemeslu satraukumam.

Ja pirmais solis izdodas, var sekot nākamais

Pirmā autismam draudzīgā izrāde teātrim nav iecerēta kā vienreizējs projekts. Ja ģimenēm šāds piedāvājums būs nepieciešams, nākotnē repertuārā varētu parādīties arī citas īpaši pielāgotas izrādes.

Viena no tām, par kuru Grāvīte runā ar īpašu aizrautību, ir “Kūņoties”. Izrāde sākotnēji radīta zīdaiņiem, taču tās būtība ir sensorā pieredze. Tajā vienlaikus piedalās tikai seši bērni, kuri kopā ar aktieriem var iepazīt izrādes pasauli daudz tiešāk nekā tradicionālā teātra zālē. “Tā patīk pieaugušajiem tikpat ļoti kā mazuļiem,” saka Grāvīte.

Tas ir būtiski, jo nav vienas “pareizās” autismam draudzīgās izrādes. Bērni ar autismu ir ļoti dažādi: vienam būs nepieciešama klusa, mierīga un paredzama vide, savukārt citam saistošāka var būt spilgta vizuālā un sensorā pieredze.

“Katrs bērns ar autismu ir tik dažāds, ka nevar uztaisīt katram bērnam savu izrādi, bet var maksimāli izdarīt to, kas derēs,” saka Grāvīte.

Tāpēc ilgtermiņa iecere ir nevis atkārtot vienu un to pašu īpašo seansu, bet pamazām veidot daudzveidīgāku piedāvājumu, no kura ģimenes pašas var izvēlēties savam bērnam piemērotāko.

Nav jābaidās nākt arī uz citām izrādēm

Īpaši autismam draudzīga seansa izveidošana nenozīmē, ka bērni ar autismu Leļļu teātri var apmeklēt tikai šajās reizēs. Ģimenes ir gaidītas arī uz citām repertuāra izrādēm.

Lai vecāki justos drošāk, pirms izrādes var pieiet pie zāles pārziņa un pateikt, ka bērnam ir autisms vai citas vajadzības, kā arī īsi paskaidrot, kā tās var izpausties, piemēram, bērnam izrādes laikā var būt nepieciešams piecelties vai iziet no zāles, vai arī viņš uz notiekošo var reaģēt skaļāk.

“Zāles pārzinis zina, kas tas ir,” uzsver Grāvīte. Ja personāls jau iepriekš zina, kādēļ bērns rīkojas citādi, situāciju iespējams uztvert ar lielāku izpratni.

Arī trokšņus slāpējošās austiņas nav paredzētas tikai īpašajam seansam. Nepieciešamības gadījumā tās var jautāt teātra darbiniekiem.

Ja izrādes laikā visa kļūst par daudz, Leļļu teātrī lielākoties ir iespējams iziet no zāles un vēlāk atgriezties. Teātrī ir grāmatas un klusais stūrītis, kur iespējams kādu brīdi pabūt mierā, kā arī aiziet uz labierīcībām vai iziet ārā.

Ja izvēlēs brīdī rodas šaubas par konkrētu izrādi, Grāvīte aicina pirms biļešu iegādes sazināties ar teātri un droši uzdot jautājumus. Var noskaidrot, vai izrādē nav ļoti skaļu skaņu, sprādzienu, strauju gaismas maiņu vai citu elementu, kas konkrētajam bērnam varētu radīt grūtības. Nevienam bērnam nederēs pilnīgi viss, tāpēc vecāka zināšanas par savu bērnu kopā ar teātra zināšanām par konkrēto izrādi var palīdzēt izvēlēties piemērotāko.

“Katrs jau zina savu bērnu, kas viņam būtu vislabāk,” saka Grāvīte. Teātra uzdevums savukārt ir palīdzēt saprast, ko tas konkrētajā situācijā var piedāvāt.

Teātris, kurā jau sākotnēji jārēķinās ar bērnu

Latvijas Leļļu teātrim šajā ziņā ir vēl kāda priekšrocība: tā ikdienas skatītājs jau ir bērns, turklāt reizēm pavisam mazs. Tas nozīmē, ka teātra vide jau pēc būtības jāveido, domājot par cilvēku, kurš var neuzvesties kā pieaugušais skatītājs. Mazs bērns var skriet, kaut kam pieskarties, kaut ko paraut vai nejauši nogāzt., līdz ar to fiziskajai videi jābūt drošai, bet personālam jābūt gatavam darbam ar ļoti maziem skatītājiem un viņu ģimenēm.

“Mūsu teātris primāri ir bērniem, un tā ir īpaša grupa,” saka Grāvīte.

Vairāki risinājumi, kas sākotnēji ieviesti piekļūstamības dēļ, izrādās noderīgi daudz plašākam skatītāju lokam. Skaidras norādes, iespēja iepriekš iepazīties ar telpām, vieta, kur uz brīdi pabūt klusumā, kā arī iespēja iziet no zāles un atgriezties nav vajadzības tikai vienai cilvēku grupai.

Šai bērniem jau pielāgotajai videi teātris pakāpeniski pievieno specifiskākus piekļūstamības risinājumus. Teātrī ir skaņas cilpa cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, savukārt lielās zāles jaunajām pirmizrādēm tiek nodrošināts tiflokomentējums jeb audiodeskripcija skatītājiem ar redzes traucējumiem. Pēc apmācībām teātra telpās izvietots arī vairāk piktogrammu. Tomēr Grāvīte atzīst, ka ar tehniska risinājuma ieviešanu vien nepietiek. Teātrim jau ir pieredze, kad pieejamības iespēja ir radīta, taču cilvēki, kuriem tā domāta, to neizmanto.

“Ir piedāvājums, ir patērētājs, bet viņi nesatiekas,” viņa saka.

Dažkārt teātris centies skatītājus uzrunāt arī ar biedrību un izglītības iestāžu starpniecību un piedāvājis iespējas bez maksas, tomēr atsaucība nav bijusi tāda, kā cerēts. Tas liek domāt ne tikai par to, kā kultūras piedāvājumu padarīt pieejamu, bet arī par to, kā informācijai par šīm iespējām nonākt līdz ģimenei, kurai tās patiešām varētu būt nozīmīgas. Iespēja, par kuru cilvēks nezina, praksē joprojām paliek nesasniedzama.

Vieta, kur arī vecāki var justies mierīgāk

Pielāgota gaisma un klusāka skaņa ir tikai viena daļa no drošas pieredzes. Tikpat svarīgi ir cilvēki, kurus ģimene teātrī sastaps.

Latvijas Leļļu teātra apkalpojošais un tehniskais personāls ir piedalījies apmācībās par autismu. Grāvīte stāsta, ka darbinieki bijuši atsaucīgi, daudz jautājuši un vēlējušies saprast, kā rīkoties dažādās situācijās. Par īpašā seansa specifiku būs informēti arī aktieri. Tas ir svarīgi ne tikai bērnam, bet arī vecākam. Ģimenei nav jāierodas teātrī ar bažām, ka par bērna uzvedību kāds aizrādīs vai ka būs nepieciešams apkārtējiem skaidrot, kāpēc bērns reaģē citādi.

Teātrī jau iegādātas trokšņus slāpējošas austiņas, ko nepieciešamības gadījumā varēs saņemt garderobē. Pieejams arī klusais stūrītis un grāmatas. Ģimene drīkst paņemt līdzi savu ūdens pudeli un, ja bērnam ir īpaša diēta, arī savu ēdienu. Ja bērnam nepieciešams ar vidi iepazīties ilgāku laiku pirms izrādes, teātra telpas apmeklētājiem ir atvērtas jau stundu pirms seansa.

Pirms došanās uz teātri bērnam iespējams parādīt arī teātra video tūri un fotogrāfijas. Grāvīte stāsta, ka teātrim jau ir pieredze ar vecākiem, kuri ierodas iepriekš, lai bērnam parādītu vietu, uz kuru viņš nāks nākamajā dienā.

“Katram jau tā pirmā reize uz teātri ir īpaša, un mēs vēlamies palīdzēt dažādos veidos,” viņa saka.

Kad vajadzība iegūst konkrēta cilvēka seju

Leļļu teātra ceļš uz pieejamāku vidi nav sācies ar gaidāmo autismam draudzīgo seansu. Grāvīte atceras, ka, sākot darbu teātrī, viens no pirmajiem uzaicinājumiem, ko viņa saņēmusi, bijis uz mācībām par piekļūstamību.

Līdzās teorētiskajām zināšanām būtiska bijusi arī personīga pieredze. Teātrī tapusi izrāde “Gaisma, es tevi dzirdu”, kurā piedalījušās trīs meitenes ar īpašām vajadzībām, un viena no viņām vēlāk nākusi praksē pie Grāvītes. Ikdienas sadarbība ļāvusi uz piekļūstamības jautājumiem paskatīties citādi.

“Kad satiec cilvēku, pieredzi, saproti vajadzību,” saka Grāvīte.

Kamēr iekļaušana ir tikai jēdziens dokumentā, apmācību materiālā vai rakstā, to ir viegli uztvert kā kaut ko attālu. Citādi ir tad, kad šie vārdi iegūst konkrētu cilvēku sejas. Tad jautājums vairs nav tikai par to, ko vajadzētu darīt sabiedrībai kopumā, bet kļūst personiskāks: ko varam izdarīt mēs paši, lai cilvēks mūsu darbavietā, kultūras iestādē vai citā publiskā telpā justos gaidīts?

Pirmā izrāde būs arī mācīšanās

Teātris nesola, ka jau pirmajā reizē būs atradis ideālu risinājumu ikvienam bērnam. Grāvīte gaidāmo seansu vairākkārt sauc par eksperimentu.

“Mēs varam mācīties tikai darot,” viņa saka.

Tieši tādēļ pēc izrādes teātrim būs īpaši svarīga ģimeņu atgriezeniskā saite par to, kas palīdzēja, kas radīja grūtības un kā pietrūka.

“Mēs savā vidē dažreiz nejūtam un neredzam lietas, kas citam liekas svarīgas,” atzīst Grāvīte.

Nākotnē teātris vēlas mājaslapā veidot plašāku informatīvo sadaļu bērniem ar autismu un viņu ģimenēm. Tiek apsvērta arī sociālā stāsta izveide, kurā soli pa solim ar attēliem varētu parādīt, kas bērnu sagaida: ienākšana teātrī, garderobe, došanās uz zāli, izrāde un citas apmeklējuma daļas.

Ja pirmā pieredze būs veiksmīga un ģimenēm šāds piedāvājums būs nepieciešams, iecere neapstāsies pie vienas izrādes.

“Pieejamība nav kampaņveida”

Svarīgākais Latvijas Leļļu teātra mērķis nemaz nav panākt, lai viena īpaši pielāgota izrāde būtu izpārdota, jo daudz būtiskāk ir radīt pieredzi, pēc kuras nākamais teātra apmeklējums ģimenei vairs nešķiet tik biedējošs.

Sākt var ar 20 minūšu izrādi mazā zālē, kur ir mazāk skatītāju un īpaši sagatavots personāls, bet pēc tam izmēģināt ko citu. Ar katru veiksmīgu pieredzi teātris var kļūt par arvien pazīstamāku un drošāku vietu.

“Ticam, ka katram bērnam ir iespēja, vajadzība un tiesības apmeklēt teātri,” saka Grāvīte.

Pirmā autismam draudzīgā izrāde tādējādi ir arī uzaicinājums ģimenēm, kuras līdz šim nav uzdrošinājušās, atnākt un pamēģināt, bet pēc tam pastāstīt teātrim par savu pieredzi. Tieši šī atgriezeniskā saite var palīdzēt saprast, kā autismam draudzīgu teātra pieredzi turpmāk veidot arvien labāku un daudzveidīgāku.

Kā uzsver Grāvīte: “Pieejamība nav kampaņveida. Pieejamība ir regulāra.”

Rakstu sagatavoja Daiga Siliņa. Raksts tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Autisma apvienība.