Aiz katras kavētas mācību stundas, mācību dienas ir ļoti dažādi stāsti. Bailes satikt pāridarītāju vai pat grupu. Nogurums no nemitīgas maskēšanās un piepūles iederēties. Troksnis, kurā nav iespējams domāt. Mācību grūtības, kurām ilgi nav atbalsta. Sajūta, ka tu atkal kaut ko nesapratīsi, neizdarīsi un pievilsi. Un reizēm arī pieaugušo lēmumi, kuru rezultātā daudziem bērniem skolas ikdienā nav vietas…

No 30. septembra līdz 2. oktobrim kopā ar Izglītības un zinātnes ministrijas ekspertiem biedrība Latvijas Autisma apvienība piedalījās starptautiskā skolas apmeklējuma tīkla INSA (International Network for School Attendance) konferencē Alikantē, Spānijā.

Konference pulcēja pētniekus, pedagogus, psihologus, politikas veidotājus un ģimeņu interešu pārstāvjus, lai meklētu risinājumus skolas apmeklēšanas grūtībām. Latvijas Autisma apvienība ir šī tīkla biedrs.

Mums šī bija ārkārtīgi svarīga konference. Latvijas Autisma apvienības ikdienas darbā katru mēnesi sastopam desmitiem ģimeņu, kuru bērniem skolas apmeklēšana kļuvusi par ikdienas cīņu. Ir bērni, kuri vairs nespēj izturēt spriedzi, stresu un pārslodzi. Ir vecāki, kuri izjūt skolas spiedienu izvēlēties mācības ārpus skolas sienām, jo bērnam nepieciešamo atbalstu skola nespēj vai nav gatava nodrošināt.

Konferences vērtība bija iespēja uz šīm situācijām paskatīties daudz plašāk – un ieraudzīt konkrētus veidus, kā palīdzību organizē citās valstīs.

Viena no būtiskākajām atziņām bija nepieciešamība pamanīt grūtības, pirms bērns pārstāj nākt uz skolu. OECD eksperta Samo Varsika uzstāšanās uzsvēra agrīnu reaģēšanu uz pirmajiem kavējumiem, attiecības skolā un izglītības, veselības un sociālā atbalsta sasaisti. Arī profesore Tamsina Forda norādīja, ka apmeklējuma pasliktināšanās var būt viena no pirmajām pazīmēm, kas liecina par bērna mentālās veselības grūtībām.

Tas liek pārdomāt, ko mēs skolā vispār pamanām. Vai ievērojam bērnus, kuri nāk uz skolu aizvien vēlāk, bet ir skolā? Bērnus, kuri arvien biežāk vecākiem uzraksta ziņu, ka viņi ir slimi? Bērnus, kuri konkrētās dienās izvairās no konkrētām stundām? Kuri bērni starpbrīžus pavada vieni? Kuri neiztur pēc ceturtās vai sestās stundas?

Ko mēs darām ar šo informāciju? Uzskaitām un sodām bērnu un arī ģimeni vai arī ieskatāmies dziļāk, uzdodam jautājumus, vērojam, analizējam, mainām vidi?

Kavējumu uzskaite ir vajadzīga. Taču līdzās tai nepieciešama saruna par to, kas bērnam kļūst grūti, kurā brīdī grūtības sākas un kas viņam palīdz. Arī attaisnots kavējums ir daļa no bērna pieredzes, kuru vērts izprast dziļāk.

Ļoti nozīmīgs bija uzsvars uz skolas vidi un piederību. Bērna spēja apmeklēt skolu, spēja izturēt slodzi un grūtības veidojas arī ikdienas attiecībās ar klasesbiedriem un pieaugušajiem skolā: kā viņu sagaida, kā pieaugušie un bērni reaģē uz kļūdām, vai palīdzību var lūgt bez riska tikt izsmietam un vai kāds pamana, ka šodiena ir grūtāka nekā vakardiena?

Konferencē prezentētajā Lielbritānijas projektā Attend Well skolas iekļaujošo kultūru un ikdienas praksi vērtē skolēni, vecāki un darbinieki. Tas ļauj ieraudzīt skolu no dažādām pusēm. Pieaugušie var uzskatīt, ka atbalsts ir pieejams, kamēr bērns nezina, kuram cilvēkam drīkst lūgt palīdzību. Skola var būt izstrādājusi labu atbalsta sistēmu, bet ģimene ikdienā piedzīvo ko pavisam citu. Tas ir īpaši svarīgi, domājot par bērniem ar autismu. Vai mēs jautājam, kur skolā viņam klājas visgrūtāk? Vai bērns saprot, kas notiks tālāk? Vai viņam ir iespēja atgūties no pārslodzes? Vai viņš var pateikt, ka nesaprot uzdevumu un ka viņam nepieciešams atkārtoti saņemt saprotamu skaidrojumu?

Vēl viena ļoti praktiska pieredze bija Dānijā izstrādātā un Norvēģijā pielāgotā programma Back2School, kurā bērns, ģimene un skola kopā veido konkrētus, pakāpeniski īstenojamus izglītības plānus. Šeit Latvijai ir daudz ko paņemt, jo frāzei “mēs sadarbosimies” ir jāpārtop skaidros soļos.

Īpaši vērtīgi bija dzirdēt, ka Norvēģijā, pilnveidojot Back2School, tika stiprināta pedagogu iesaiste un pedagogiem ir izveidots arī praktisks atbalsta materiāls bērna atgriešanās procesam skolā. Tā ir būtiska detaļa – arī pedagogam nepieciešams saprast savu lomu sarežģītā procesā un saņemt palīdzību tās īstenošanā.

Domājot par šo pieredzi, mums šķiet svarīgi atgriešanos skolā plānot līdz pat ikdienas sīkumiem. Kas notiks pirmajās piecās minūtēs skolā? Kā bērns ienāks klasē? Kas būs pateikts klasesbiedriem? Kā rīkosimies, ja bērnam kļūs par grūtu? Kā organizēsim iekavēto darbu apguvi, lai atgriešanās nekļūtu par vēl vienu pārslodzes avotu?

Šādas vienošanās dod bērnam paredzamību un pieaugušajiem kopīgu rīcības plānu.

Daudz mācījāmies par vecākiem, viņu pieredzi, un īpaši rezonēja Somijas pētnieces Petras Vesuri prezentētais pētījums, kur vecāki aprakstīja ilgstošu emocionālu slodzi, pašpārmetumus, jo bērna skolas neapmeklēšana pamazām pārveido visas ģimenes ikdienu un vecāku priekšstatu par sevi. Sabiedrībā tiek kultivēts naratīvs, ka problēmas sākas ģimenē, bet risinājumu nav un atbalsts ir ļoti ierobežots.

Arī mūsu sarunās vecāki bieži tik daudz stāsta par bērna grūtībām, ka viņu pašu pieredze paliek neizzināta. Kā jūs guļat? Vai varat strādāt? Kurš jūs atbalsta? Cik reižu jums jau nācies izstāstīt vienu un to pašu, mēģinot saņemt palīdzību? Ģimenei vajadzīgs cilvēks, kurš palīdz saprast nākamos soļus un turpina būt sasniedzams arī pēc pirmās sarunas. Autisma apvienībai ir gadījuma vadītāji, kuri ikdienā ir blakus ģimenēm grūtībās, bet tie ir tikai daži cilvēki.

Tāpēc ļoti novērtējam iespēju šajā konferencē būt kopā ar Izglītības un zinātnes ministrijas ekspertiem. Latvijas Autisma apvienības darbā redzam konkrētu ģimeņu pieredzi; izglītības politikas līmenī ir iespēja veidot nosacījumus, lai palīdzība kļūtu pieejama daudz plašāk. Ir svarīgi šos skatījumus savienot ar sistēmu.

Mēs vēlamies, lai Latvijā mēs agrāk pamanītu bērnus, kuriem skola kļūst nepanesama. Lai vecākiem nebūtu jākļūst par vienīgajiem palīdzības organizētājiem. Lai pedagogiem būtu skaidrs atbalsts, laiks un iespējas sadarboties. Lai pēc bērna atgriešanās skolā mēs turpinātu interesēties, kā viņam klājas.

Bērnam ir svarīgi zināt: skolā ir cilvēki, kuri mani gaida, saprot manas grūtības un ir gatavi kopā meklēt veidu, kā es varu šeit mācīties un justies piederīgs.

Aktivitāte notika projekta "Autismam draudzīgs - ceļš uz sabiedrību, kurā cilvēki ar autismu ir pilnībā integrēti, respektēti un viņu vajadzības tiek ņemtas vērā visās dzīves jomās” ietvaros.

*Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.